Zināšana ir pasargāšana. Latvijas Leļļu teātra izrāde «Sibīrijas haiku»

Raidījumā "Teātris.zip" par iestudējumu veidošanu, par sirdij tuvākajām ainām un par to, cik bīstami ir bērnam nestāstīt par vēsturi, cenšoties no visa pasargāt, sarunājas režisors Valters Sīlis, mākslinieks Uģis Bērziņš un viens no izrādes pieciem aktieriem – Artūrs Putniņš. Skaties izrādi līdz 4. aprīlim LSM.lv un REplay.lv! Ojārs Rubenis: Uģi, es sākušu ar tevi, jo tev rokās ir grāmata "Sibīrijas haiku". Manuprāt, tā ir fenomenāla. "Sibīrijas haiku" ir lietuviešu autoru grāmata. Uģis Bērziņš: Teksta autore ir Jurga Vile un ilustrāciju autore ir Lina Itagaki. Veidojot šo stāstu [uz skatuves], mēs pieturējāmies gan pie teksta, gan pie vizuālās stilistikas un tēliem. Visi tēli ir no šīs grāmatas. Faktiski lielākais mans personīgais darbs bija adaptācija un jaunas vides radīšana vai kaut kādu specefektu veidošana, ieturot tieši Linas stilu, lai mēs nezaudētu šī stāsta vizualitāti. Ojārs Rubenis: Kurš no jums ieraudzīja šo grāmatu? Uģis Bērziņš: Valtera meita. Valters Sīlis: Jā, man liekas, ka Katrīna pirmā izlasīja un tad es. Šīs grāmatas stāsts aizrauj ārkārtīgi. Tas ir grafisks romāns, un tādos darbos vizualitāte un teksts ir nesaraujami saistīts. Intereses pēc es paskatījos, kas ar šo darbu ir darīts Lietuvā un atklāju, ka pats attēls nav tā izmantots, ir izmantots tikai stāsts. Man likās – kā tas ir iespējams? Kā tas ir iespējams, ka neiestudē... Ojārs Rubenis: Tu domā leļļu izrādi? Valters Sīlis: Lietuvā tajā brīdī bija maza teātrīša, tāda kā galda teātra monoizrāde. Tagad Lietuvas Nacionālajā teātrī arī ir izrāde. Tā tapa gandrīz vienlaicīgi ar mūsu izrādi. Bet viņi arī neizmantoja šo vizualitāti. Vēl ir Rēzeknes tautas teātra izrāde. Tur to nedaudz izmanto kā projekciju fonā. Likās, ka, ja mēs šo darbu darām, tad jādramatizē ne tikai stāsts, bet arī jāatdzīvina attēls, kas jau zināmā mērā ir kustībā. Ojārs Rubenis: Valter, tu ne pirmo reizi pieskaries Sibīrijas un deportāciju tēmām. Vai mēs neesam tās līdz galam izrunājuši? Valters Sīlis: Ne pirmo reizi, bet arī ne pārāk bieži. Tā pirmā, un tā bija ļoti īpaša reize, bija "Veļupes krastā", ko es iestudēju Nacionālā teātra Aktieru zālē. Tur vienkāršība bija ārkārtīgi svarīga, atļaujoties tikai tik daudz teatralitātes, cik grāmata atļauj, lai palīdzētu tai būt vēl saprotamākai un neko vairāk. Šeit pēc gana liela laika atstatuma es ieraudzīju, ka par šo – par tām pašām deportācijām, kas notiek 1941. gada jūnijā – var runāt no bērna skatpunkta. Un vēl tas, ka grāmata piedāvāja veidu, ko mēs, man liekas, ar Uģi esam attīstījuši citās izrādes kā tādu fonu materiālu: sākot no "Svina garšas", kur mēs avīzes izmantojām kā scenogrāfijas elementu, vēl mums ir izrāde Igaunijā, kur mēs lietojām līdzīgu tehniku un "Liepājā – Latvijas galvaspilsētā" mums bija maketi. Šeit mēs jutām, ka varam šo tehniku izmantot, bet ļoti emocionālam mērķim. Ojārs Rubenis: Man liekas, ka tas labais ir, ka bērna stāsts ir vizualizējies un bērns visu laiku tā kā skatās. Uģi, kā tu to darīji? Vienā pusē ir ekrāns, otrā – aktieri. Principā tā ne mazākā mērā nav leļļu teātra izrāde. Uģis Bērziņš: Tā ir papīra leļļu teātra izrāde. Galvenā un lielākā materialitāte ir papīrs. Ilgi meklēju to īsto. Tas lielais darbs, kā jau visur, bija mēģinājumu procesā. Aktieri eksperimentēja gan ar lielumiem, gan ar objektiem. Es biju klāt un koriģēja tās lietas. Ojārs Rubenis: Tu pārliki no grāmatas tās ilustrācijas? Vai tu tās zīmēji par jaunu? Uģis Bērziņš: Daļēji. Daļēji ir izmantots tieši tas, kas ir un daļēji ir zīmētas par jaunu, jo daudzās vietās ir, pieņemsim, aizsegta seja vai arī ir tikai viena detaļa, piemēram, roka, vai arī trūkst kaut kas. Es tās papildināju, lai būtu pilnīgāk. Jo faktiski šajā grāmatā ir kadrējumi, bet mums bija vajadzīga tā lielā bilde gan ar vidi, gan ar pašiem tēliem, lai tie būtu pilnīgi. Ojārs Rubenis: Kritiķe Kitija Balcare raksta: "Tas, ko animācijā stāstītajai izrādei pievieno radošā komanda, ir melnbaltas fotogrāfijas un reāli priekšmeti – āboli, to sēkliņas, herbarizēta nātre, asins piles. Šis paņēmiens trāpīgi saasina stāsta reālo dabu, atgādinot, ka pieredze, par kuru stāsta Aļģis, ir atrodama daudzu ģimeņu fotoalbumos." Ko izrādei dod šī dokumentalitāte? Valters Sīlis: Pāris bildes ir no manas ģimenes albumiem. Daži iztrūkumi bija jāatrod. [..] Mums bija tāds konstants bērna prieks atklāt jaunu veidu tajā tehnikā, kā vēl mēs varam pārsteigt. Katru dienu strādājot pie aptuveni vienas ainiņas dienā, nākamajā dienā tev tie paši gājieni vairs nestrādā un tu domā, kā var tālāk doties. Un uzticēties, ka skatītājs arī to skatīsies, kā mēs attīstījām to... Ojārs Rubenis: Tas, kas mani pārsteidz šajā izrādē – par šo tēmu it kā, no vienas puses, var stāstīt ļoti viegli. Stāsts patiesībā virpinās ļoti viegli. Tajā pašā laikā emocionāli, un tā ir augstākā pilotāža, tas tevi tā kustina, ka tu nevari atbrīvoties. Bet kā šo vieglumu dabū aktieri, Artūr? Jo tas ir kaut kas pilnīgi cits Leļļu teātra praksē. Artūrs Putniņš: Pirmās nedēļas, kad mēs sākām mēģināt, bija sajūta, ka tas nav darāms, ka tas nav reāli – tas apjoms gan Rihardam ar tekstu un mūziku, gan mums tie simti papīra attēlu (pie astoņiem simtiem). Ojārs Rubenis: Astoņi simti! Uģis Bērziņš: Tas ir beigās, bet mēģinājumu procesā bija... Artūrs Putniņš: Pat vēl vairāk. Tad mēs palēnām kaut ko atsijājām. No tādas nelielas panikas tas beigās pārvērtās paļāvībā uz Valteru, ka viņš visu kontrolē un mēs lēnām, pragmatiski [darām]. Palīdzēja tas, ka šim iestudējumam, atšķirībā no citām izrādēm, kuras parasti iestudē divus mēnešus, mums kopējais iestudējuma process bija seši mēneši. Tā bija tāda veiksme neveiksmē, jo teātris bija rekonstrukcijā un mums visu laiku pārcēla atklāšanu, atgriešanos teātrī. Mēs varējām paņemt pauzīti uz pāris nedēļām, lai tas viss galvā nosēžas un tad atgriezties. Tā šoreiz bija ļoti liela veiksme, ka teātra rekonstrukcija ievilkās un viss nosēdās, atkal nācām ar svaigu galvu un darījām. Uģis Bērziņš: Jā, tās pauzes bija ļoti vērtīgas. Kad mēģinājumu procesā aina bija nostabilizējusies – mēs visu laiku strādājām ar melnā materiāla lellītēm –, man bija jāuztaisa tīrā, skaistā gala versija. Bija labi, ka bija tās pauzes un es vārēju pievilkt līdzi aktieriem. Ojārs Rubenis: Artūr, ko tas jums prasa? Jo tas ir kaut kas pilnīgi cits – leļļu tur nav, jānospēlē loma, jārada žurnālistiskā situācija, ar kuru jāizstāsta stāsts. Artūrs Putniņš: Tas prasa simtprocentīgu koncentrēšanos visu izrādes ilgumu. Skan varbūt banāli, bet mēs visi pieci aktieri esam tāds Šveices nazītis vai zobrats, mums ir jābūt pilnīgi vienā rimtā, uz viena viļņa. Ja kāds kaut kur aizskrien vai kaut ko nokavē... Ja tu dramatiskajā teātrī iznāksi pus sekundi vēlāk, nekas traks nenotiks, bet šeit tā pus sekunde uzreiz parādīsies ekrānā. Ojārs Rubenis: Artūr, tu teici, ka jūs ar bērniem runājat. Kāda ir viņu reakcija pēc šīs izrādes? Artūrs Putniņš: Valters stāstīja, ka šī tēma – Sibīrija, izsūtījums – it kā kino jau ir un izrādēs arī, bet tieši bērniem un pusaudžiem, man liekas, tik daudz nemaz nav. Tāpēc labi, ka Valters ar šo grāmatu parādījās mums pie apvāršņa. Vēl viens ieguvums ir, ka mēs pēc šīm izrādēm runājam ar bērniem. Viens no pirmajiem jautājumiem ir – vai šī pasaka ir īsta? Tas nav bijis vienu reizi. Pirmo reizi šis jautājums man drusku izsita korķus. Es atceros, ka zosāda uzmetās. Es parasti šo jautājumu ņemu uz sevi un saku, ka diemžēl šī nav pasaka un patiesībā tas notiek vēl šobrīd Ukrainas kontekstā. Tad bērni paliek drusku bāli, prasa, cik ir īsts, patiess no šīs grāmatas. Mums pati autore stāstīja, ka 80 procenti ir patiesība un 20 procenti ir viņas fantāzija. Ojārs Rubenis: Redziet, kas man liekas ārkārtīgi svarīgi: manu paaudzi – es sevi pieskaitu pie pēckara paaudzes – daudz neinformēja, jo bija baiļu sistēma un tas nāca lēnām, bet tagadējā paaudze – jūsējā – lielākais vairums savem bērniem par to vispār neko nestāsta. Ja vecvecāki atnāk ar bērniem uz izrādi, viņi starpbrīdī kaut ko sāk stāstīt, bet ja atnāk jūsu paaudze, lielākais vairums nezina par tām situācijām. Šī ir tā veiksme, ar kuru vispār var parādīt bērniem tos notikums. Bet par to pasaku – tas man ir... Tas nozīmē, ka bērniem mēs pirms izrādēm īsti nepasakām, kā viņiem jāuztver. Bet varbūt, Valter, tas ir labi? Valters Sīlis: Es atceros bērnudārza grupiņā diskusiju, vai skolotāja drīkst ar bērniem runāt par Ukrainas karu. Man likās, ka nu labi – tev ir četrgadīgs bērns, bet parunāsies ar skolotāju un parunāsies ar tevi. Mūsu vēlme pasargāt ir ļoti bīstama, tā patiesībā ir kaitīga bērna, jo viņš var uzaugt citā priekštatā par pasauli, kāda tā var būt. Man no tās pasargāšanas mūsu sabiedrībā vienmēr ir visvairāk bail, ka mēs mēģinām savus bērnus no visa pasargāt. Šie stāsti vienmēr ir bijuši, tie ne vienmēr ir jāstāsta, tā teikt, lai sabiedētu, bet lai saprastu, ka tāda ir šī pasaule. Mazi zvēriņi zina, ka viņiem ir jābaidās un jāslēpjas, jo viņi zina, ka var vis kaut kas būt, ja tu tā brīvi staigāsi; tajā pašā laikā dažreiz ir jāsaņemas un jāseko savai mammai un jādodas cauri mežam. Man liekas, ka zināšana ir patiesībā pasargāšana. Ojārs Rubenis: Valter, tev ir pusaugu bērni. Tev, Uģi? Uģis Bērziņš: Man arī ir vairāki bērni. Vecākā meita bija uz šo izrādi. Tajā brīdī viņai bija astoņi gadi. Viņu ļoti aizrāva stāsts un viņa ļoti juta tiem tēliem līdzi. Tas bija tas bērna skatījums uz dramatiskām lietām, ka viņa pieņem tos apstākļus, kādi ir un tajos saskata gan pozitīvo, gan šausmīgās lietas. Tāpat kā bērns uzaug ģimenē un tā ir viņa apkārtējā vide un tādu viņš to pazīst. Šajā gadījumā Aļģis bija tur, kur viņš bija un tā bija viņa pasaulīte. Mums kā pieaugušajiem tas liekas dramatiski, mēs to uzreiz personificējam kā tādu draudu gan sev, gan savai tautai vai pāridarījumu visai cilvēcei, bet no bērnu skatu punkta viņš dzīvo savos konkrētajos apstākļos. Jā, un meita uzreiz, kad atnāca mājās, atrada grāmatu, ko pirms tam es viņai devu un viņa bija pastūmusi prom. Pēc izrādes viņa atkal to paņēma, šķirstīja un meklēja tēlus no izrādes, mēģināja salīdzināt. Ojārs Rubenis: Bet tas nebija caur šausmām? Uģis Bērziņš: Nē, tas vairāk bija piedzīvojums. Protams, sekoja tā kā fakt-čekings un pārprasīšana par vēstures notikumiem, kā ir bijis. Ojārs Rubenis: Vai tev, Artūr, arī ir bērni? Artūrs Putniņš: Man ir. Es ļoti ceru, ka izrāde vēl pāris gadus noturēsies repertuārā. Uģis mani drusciņ nomierināja. Mums ir rakstīts, ka izrāde ir no 10 gadu vecuma. Manai meitai tūlīt būs septiņi. Ojārs Rubenis: Es domāju, ka var jau. Zāle bija mazāki. Valter, tu iesāki ļoti labu tēmu – vai vajag ar bērniem par to runāt. Vajag! Bet kā ar bērniem par to runāt? Viens veids ir izrāde. Ja Ukrainā šobrīd parāda nogalinātus bērnus, nopostītas slimnīcas un visu pārējo, kāds, jūsuprāt, ir veids, kā par to bērnam vispār stāstīt? Valters Sīlis: Vēsturi stāstot var būt ļoti dažādi mērķi, kā mēs redzam. Arī bērniem diezgan bieži vēsture tiek pasniegta ar dažādiem mērķiem. Ir noteiktas valstis, kurās izglītības sistēmā [to dara tā], lai sētu naidu pret citām tautām. Tam arī var izmantot vēsturi. Man liekas vissvarīgākais ir saprast, kāpēc tas ir noziegums, kāpēc iestāties pret to un kāpēc tev kā cilvēkam vienmēr iestāties par cilvēcību. Un kad kāds tev skaidro, kāpēc necilvēcība konkrētās situācijās ir pieņemam, tad tomēr pret to... Pavisam nesen vienā konferencē apsprieda, ka Amerikas jaunieši ir guvuši nepareizo mācību no holokausta, jo, lūk, viņi sāk aizstāvēt Palestīnas bērnus. Tas ir ļoti labs jautājums, kā vienmēr iestāties par cilvēcību. Un tad var uzdot jautājumu, kas ir cilvēcīgi un kas nav. Ojārs Rubenis: Tā ir ļoti laba tēze, ko tu izvirzīji. Bet kā mazam bērnam vienkāršotā veidā sākt to stāstīt? Artūrs Putniņš: Labs jautājums. Viens no variantiem (to es esmu dzirdējis arī pēc šīs izrādes) ir – ja tu atved bērnu uz izrādi, viņš to noskatās un pēc tam pats uzdod jautājumus, kas viņam interesē un pastāsta, ko viņš saprata. Tad jau, man liekas, ir drusku vieglāk. Es vedinu cilvēkus nākt uz izrādi vai izlasīt grāmatu. Man liekas, ka bērnam pašam vispirms radīsies jautājumi un tad viņš vecākam to prasīs. Varbūt tad arī nav tik grūti kā vecākam uzreiz kaut ko stāstīt par vēsturi, ka tas bija smagi, bēdīgi, bet bērns pats paprasīs to, kas viņam interesē vai kas viņu satrauc. Ojārs Rubenis: Uģi? Uģis Bērziņš: Bērnam bieži vien ir melns un balts kategorijas. Ja es saku, ka tie cilvēki darīja sliktu, tad kāpēc mēs viņus, pieņemsim, neliekam cietumā. Tad ir jāveic tas skaidrojošais darbs, ka viss nevar būt tikai balts un melns un vienmēr ir kaut kas pa vidu. Ojārs Rubenis: Paldies! Man vēl jums visiem trim ir jautājums, kura jums pašiem ir visemocionālākā epizode izrādē? Artūrs Putniņš: Bērni mums arī ir prasījuši, kuri mums ir mīļākie tēli vai mīļākās epizodes. Mana mīļākā epizode diemžēl vai... ir tā, kur viņi putenī nosala un viņus sagrūda zem ledus. Man liekas, ka tas ir tik spēcīgi skaisti, kad mēs rādām, kā viņi pa upi... Ojārs Rubenis: Skaisti un jūtīgi. Artūrs Putniņš: Jā. To daru es, varbūt tāpēc man tas ir tik... Man ir jāturas, lai rokas netrīc to lapiņu... Ojārs Rubenis: Pilnīgi tā! Artūrs Putniņš: Jā. Ojārs Rubenis: Tev, Uģi? Uģis Bērziņš: Man liekas ļoti mīļi, ka šajā stāstā figurē tādi augļi kā āboli un [viņiem] ir izdevies paņemt dažas sēkliņas no mājām, kas tajā mežonīgajā aukstumā izdīga aiz krāsns – tie pāris ābolu asniņi. Ojārs Rubenis: Valter? Tev droši vien visgrūtāk. Valters Sīlis: Nē, es zinu. Lai dabūtu bērnu rokrakstus, to es lūdzu savai meitai rakstīt. Nedomāju, ka tā iemesla dēļ, bet... Pats vienkāršākais mirklis ar līniju lapu pašās beigās man ir... Tā nav man bijis. Ojārs Rubenis: Sit korķus? Valters Sīlis: Jā. Tā nav bijis. Varbūt vēl pāris izrādēs. Jo parasti tu pierodi, bet pie šīs ainas es nekad nepieradu. Ojārs Rubenis: Paldies jums milzīgs par šo izrādi! Forši, ka mēs to varam parādīt, bet šī ir tā reize, kad es aicinu ar saviem bērniem un mazbērniem noskatīties šo izrādi klātienē, jo tas efekts, vismaz man, bija neaizmirstams. Labu skatīšanos un pēc tam mierīgi to visu pārdomāt kopā ar savu ģimeni!